Mums ir tā laime.

No maziem, vēja un basu pēdu sanestiem smilšu graudiem top augsti torņi un mūri, kādu nav citur pasaulē. Te cilvēks priecājas, padzirdis, ka līdzīgs liepai vai ozolam, vēl pakvēpina kadiķi, iesprauž stenderē pīlādzi, simtreiz slīpē simt gadus vecu dēļu grīdu un ceriņus ēd saujām. Sanākot īstajās kombinācijās, mēs izskanam tālu - vai tie piecīši, vai Mežaparka estrāde. Te zeļ un plaukst. Ne tikai smaržīga pļava jūnijā, bet arī dziesma, deja un omītes raibais dūrainis.

Koncepta un ilustrāciju izstrāde LIAA Tūrisma departamentam.